Silūrs
From Wikipedia, the free encyclopedia
Silūrs ir trešais ģeoloģiskais periods (sistēma) paleozoja ērā, kurš ilga apmēram 27 miljonus gadu (no 443,8 ± 1,5 līdz 419,2 ± 3,2 Ma). Periods nosaukts Velsā dzīvojošas seno ķeltu cilts (latīņu: Silures) vārdā. Silūra apakšējo robežu nosaka organismu masu bojāeja ordovika beigās, kā rezultātā izmira ap 60% no ordovikā dzīvojošajām sugām (ordovika-silūra izmiršana).
Silūrs 443.7 – 416 miljoni gadu | |
Vidējais O2 saturs atmosfērā perioda laikā | ap 14 % apjoma (70% mūsdienu) |
Vidējais CO2 saturs atmosfērā perioda laikā | ap 4500 ppm (16 × no pirmsindustriālā laikmeta) |
Vidējā virsmas temperatūra perioda laikā | ap 17 °C (3 °C virs mūsdienu līmeņa) |
Jūras līmenis (virs mūsdienu) | ap 180 m |
Silūra sākumam raksturīgi Zemes garozas grimšanas procesi un dziļu jūru veidošanās, kas maksimumu sasniedza Landoveras laikmetā. Tajās izgulsnējās tumši pelēki un melni argillīti ar graptolītu paliekām. Arī ģeosinklinālēs notika galvenokārt grimšana. Šajā laikā izplatīts bija zemūdens vulkānisms. Perioda beigās savienojoties Āzijas un Sibīrijas, Eiropas un Ziemeļamerikas kontinentiem, notika Zemes garozas celšanās un kalnu veidošanās (Kaledonijas krokošanās cikls). Ģeosinklinālajās zonās notika Zemes garozu veidojošo slāņu krokošanās, kuru pavadīja aktīvs vulkānisms. Uz platformām notika orogēno kustību izraisīta jūras baseinu regresija un plašu šelfa jūru veidošanās, kurās izgulsnējās organogēnie karbonātieži, ģipšakmeņi un akmeņsāls.
Arī Latvijas teritorijā ir plaši pārstāvēti silūra nogulumi, kas atrodas zem devona nogulumiem. To virsma atrodas no 161,5 m zem jūras līmeņa (Kolkā) līdz 949,5 m zem jūras līmeņa (Papē).[1]