Skaņa
mehāniskas svārstības, kas elastīgu viļņu veidā izplatās cietā, šķidrā vai gāzveida vidē; šādas svārstības, kas rada dzirdes sajūtas / From Wikipedia, the free encyclopedia
Skaņa ir mehāniskās enerģijas pārvietošanās elastīgā vielā svārstību veidā. Skaņu apraksta vairāki fizikāli lielumi, kā piemēram, frekvence, viļņa garums, amplitūda, periods, skaņas ātrums utt. Skaņa neizplatās vakuumā. Lai gan skaņa izplatās gan cietos ķermeņos, gan šķidrumos, visbiežāk apskata skaņu gaisā. Skaņa gaisā ir statiskā spiediena izmaiņas. Katrai skaņai ir savs cēlonis. Skaņas avots bieži ir kāds kustībā esošs ķermenis, bet cēlonis var būt arī elektriskā izlāde dzirksteļu vai zibens veidā. Skaņu izraisošās svārstības ne vienmēr ir pamanāmas ar aci, taču bez svārstībām skaņu nav. Dabā var novērot daudzas un dažādas svārstības, kā, piemēram, koku zaru šūpošanos vējā, šūpoļu šūpošanos, ūdens virsmas viļņošanos. Skaņas vienmēr ir ap mums, kaut dažreiz tās pat neievērojam: cilvēku sarunāšanās, putnu vīterošana, koku lapu čaboņa vējā, ūdens šalkas, automobiļu motora troksnis. Par skaņu sauc arī dzirdes bojājumu rezultātā radušos sīcoņu ausīs - tinnītu. Dzirdot skaņu, parasti raugāmies, no kurienes tā nāk un kas to rada. Dzīvo būtņu spēju noteikt skaņas avota virzienu un attālumu sauc par lokalizāciju. Svārstību biežumu vienā sekundē sauc par svārstību frekvenci. Frekvences vienība ir viena svārstība sekundē. Šo vienību sauc par hercu un apzīmē ar Hz.[1]
Tomēr ne visas svārstības ir dzirdamas. Skaņu dzirdēt ir iespējams tikai tad, kad tās avota svārstības nav pārāk retas vai arī pārāk biežas. Lielākajai daļai cilvēkiem dzirdamo skaņu zemākā frekvence ir aptuveni 20 Hz, bet augstākā frekvence - ap 20 000 Hz.[2] Diemžēl, cilvēkam novecojot, samazinās spēja sadzirdēt augstākās frekvences. Cilvēki skaņu uztver ar ausīm. Gaisa daļiņu kustība iesvārsta ausu bungādiņu. Tālāk šīs mehāniskās svārstības ar 3 mazu kauliņu palīdzību iesvārsta auss gliemežnīcas bazilāro membrānu. Auss gliemežnīca mehāniskās svārstības pārvērš impulsos un tie tiek aizvadīti pa nerviem uz smadzenēm. Cilvēki un vairums dzīvnieku skaņas uztver ar ausīm. Tās skaņas svārstības pārveido signālos, kas pa dzirdes nervu nonāk galvas smadzenēs, radot dzirdes sajūtu. Skaņas izraisītās auss bungādiņas svārstības ir ļoti mazas. Cilvēks katrai skaņai subjektīvi var noteikt tās skaļumu. Skaņas skaļuma subjektīvais vērtējums ir atkarīgs no frekvences un skaņas spiediena līmeņa.
Cilvēks, dzīvnieks | Hz |
---|---|
Trusis | 50 - 10 000 |
Cilvēks | 20 - 20 000 |
Suns | 15 - 50 000 |
Kaķis | 60 - 65 000 |
Sikspārnis | 1000 - 120 000 |
Delfīns | 150 - 150 000 |
Objektīvi skaņu raksturo skaņas spiediena un intensitātes līmeņi, ko mēra decibelos (dB). Cilvēkam vājākās sadzirdamās skaņas atbilst dažiem desmitiem decibelu. Savukārt skaļākās skaņas jau sasniedz simts un vairāk decibelus. Visvājākās skaņas, ko cilvēks spēj saklausīt, sauc par dzirdamības slieksni. Ļoti stipras skaņas var izraisīt sāpju sajūtu ausī. Tās sauc par sāpju slieksni. Ilgstoši atrodoties augsta skaņas spiediena zonās, cilvēks var iegūt neatgriezenisku dzirdes bojājumu vienā vai abās ausīs. Skaņas spiediena līmenis tiek definēts šādi: