Osmaņu impērija
Valsts Eiropā, Ziemeļāfrikā un Rietumāzijā no 1299. līdz 1922. gadam / From Wikipedia, the free encyclopedia
Osmaņu impērija (osmaņu turku: دولت عليه عثمانيه (Devlet-i Âliye-yi Osmâniyye) — 'Diženā osmaņu valsts'; turku: Osmanlı Devleti — 'Osmaņu valsts' un Osmanlı İmparatorluğu — 'Osmaņu impērija'), citur pazīstama arī kā Turku impērija, bija impērija, kas pastāvēja no 1299. līdz 1922. gadam. Impērija bija daudznacionāla un vairāku reliģiju turku pārvaldīta monarhija, kas tās varas zenītā (16.—17. gadsimtā) aptvēra gandrīz visus Eiropas dienvidaustrumus, Tuvos Austrumus un Ziemeļāfriku, stiepjoties no Gibraltāra šauruma (1553. gadā pat no Ziemeļāfrikas Atlantijas piekrastes aiz Gibraltāra) rietumos līdz Kaspijas jūrai un Persijas jūras līcim austrumos; no Austrijas pierobežas, Slovākijas un Ukrainas iekšējiem rajoniem ziemeļos līdz Sudānai un Jemenai dienvidos. Impērija bija starptautisko attiecību centrā starp austrumu un rietumu pasaulēm vairāk kā sešus gadsimtus (skat. Osmaņu impērijas pārvaldīto teritoriju saraksts).
|
Impērija sešus gadsimtus bija Austrumu un Rietumu savstarpējo attiecību centrā. Tās varas virsotnēs, Osmaņu impērija aptvēra 29 provinces (vilājetus) un vasaļvalstis: Krimu, Moldāviju, Transilvāniju un Valāhiju. Iekarojot Konstantinopoli 1453. gadā, Osmaņu impērija kļuva par islāma pēcteci iepriekšējām Vidusjūras reģiona lielvarām — Romas un Bizantijas impērijām. To ņemot vērā, Osmaņi uzskatīja sevi par romiešu un islāma tradīciju turpinātājiem un, līdz ar to par "universālās impērijas" valdniekiem, kas "apvienoja kultūras".[3]