Līkija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Līkija (sengrieķu: Λυκία, latīņu: Lycia) ir vēsturisks novads, kuru senos laikos apdzīvoja līkieši, kas laikā no 15.–14. gadsimta pr Kr. (Lukka) līdz 546. gadam pr.Kr. veidoja savu valsti. Līkija atrodas Mazāzijā, Turcijas dienvidos, mūsdienu Antaljas, Muglas un Burduras ilu teritorijā. Šī valsts ir zināma no senās Ēģiptes un Hetu impērijas vēlā bronzas laikmeta vēstures avotiem. Līkiju apdzīvoja luviešu valodu grupas nesēji, un līkiešu valodas (luviešu valodas vēlākā forma) uzraksti akmenī ir zināmi jau dzelzs laikmetā, kad Līkija tika pakļauta un pievienota Ahemenīdu impērijai. Tajā laikā (546. gads pr.Kr.) luviešu valodas nesēji tika iznīcināti, un Līkijā ieplūda persiešu valodas nesēji. Senie avoti, acīmredzot, norāda uz to, ka reģiona senākais nosaukums bija Alope (sengrieķu: Ἀλόπη).
Daudzas Līkijas pilsētas bija diezgan bagātas, par ko liecina sarežgīta arhitektūra, sākot vismaz no 5. gadsimta pr.Kr. un līdz pat romiešu laikam.
Persiešu karu laikā Līkija karoja persiešu pusē, bet pēc tam, kad grieķi sakāva Ahemenīdu impēriju, tā periodiski atguva savu neatkarību. Pēc neilgas dalības Delosas līgā tā atdalījās un kļuva neatkarīga (tās līgumā ar Atēnām bija izslēgts punkts par neatdalīšanos), un, atkal nonākot persiešu varā, vēlreiz sacēlās. Bet, kad to iekaroja Karijas valdnieks Mavzols, tā atgriezās pie persiešiem, līdz nonāca Maķedonijas varā pēc tam, kad persiešus sakāva Maķedonijas Aleksandrs. Tā kā Līkiju piepludināja grieķu valodas nesēji, bet palikušo līkiešu valdas nesēju nebija daudz, Līkija maķedoniešu varas iespaidā drīz vien tika hellenizēta, un līkiešu rakstiskā valoda pazuda no uzrakstiem un monētām.
188. gadā pr.Kr., kad tika sakauts Antiohs III, Romas republika atdeva Līkiju uz 20 gadiem Rodai, bet 168. gadā pr.Kr. to paņēma sev atpakaļ. Romas republikas pēdējā posmā Līkija ieguva plašu autonomiju kā Romas protektorāts. 168. gadā pr.Kr. romieši oficiāli apstiprināja pašpārvaldi Līkijas līgas ietvaros. Šī vietējā valdība izveidoja agrīno federāciju ar republikāniskiem pārvaldes principiem. Vēlāk šiem principiem uzmanību pievērsa arī ASV konstitūcijas veidotāji, kaut kādas lietas aizgūstot no tiem.
Neskatoties uz pašpārvaldi, Līkija nebija suverēna valsts, un arī pēc kariešu sakāves par tādu nekļuva. 43. gadā romiešu imperators Klaudijs līgu izformēja, un Līkija tika iekļauta Romas impērijas sastāvā kā atsevišķa province. 74. gadā Vespasiāns apvienoja vienā provincē Līkiju un Pamfīliju. Pēc Līkijas iekļaušanas Bizantijas sastāvā tās iedzīvotāji turpināja runāt grieķiski arī tad, kad 2. gadu tūkstoša sākumā tur ieplūda turku valodas nesēji. Pēc Bizantijas impērijas krišanas 15. gadsimtā Līkija atradās Osmaņu impērijas sastāvā, bet pēc tam tika iekļauta Turcijas republikas sastāvā.