Francijas koloniālā impērija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Francijas koloniālā impērija (franču: Empire colonial français) apvienoja teritorijas, kas atradās Francijas Karalistes, Francijas Impērijas un Francijas Republikas koloniālajā pakļautībā no 16. līdz 20. gadsimtam. Impēriju veidoja galvenokārt ar militāro spēku iegūtas zemes un valstis, kam bija koloniju, protektorātu un mandātteritoriju statuss.[1]
Koloniju iegūšanas vēsturē skaidri iezīmējas divi posmi. Pirmais beidzas ar Ziemeļamerikas un Indijas koloniju zaudēšanu Septiņgadu kara rezultātā un Luiziānas pārdošanu Napoleona varas laikā. Otrs sākas ar Alžīrijas iekarošanas sākumu 1830. gadā un beidzas ar strauju Āfrikas dekolonizāciju 20.gs. 60. gadu sākumā. Francijas aizjūras departamenti ir pēdējie koloniālās impērijas īpašumi, kas palikuši Francijas kontrolē. Franču kolonizācijas sekas ir arī plašā franču valodas lietošana bijušajās kolonijās, kas apvienojušās Frankofonijas organizācijā.
Francijai kolonijas bija valsts spēka apliecinājums, taču lielākajai iedzīvotāju daļai tās bija vienaldzīgas. 1922. gadā Marseļā, 1931. un 1937. gados Parīzē notika koloniālās izstādes, kurās demonstrēja koloniju bagātības. Izņemot Alžīriju, pārējās kolonijās franču iedzīvotāju īpatsvars bija neliels. Politiski demokrātiskā Francijas republika apspieda un ierobežoja koloniju iedzīvotāju politiskās tiesības. Dumpjus nežēlīgi apspieda franču un koloniālo kareivju vienības.
Pēc Trešās republikas sagrāves un Višī Francijas izveidošanas, Ekvatoriālās Āfrikas kolonijas uzreiz pārgāja Šarla de Golla Brīvo franču pusē, pārējās kolonijas pakāpeniski tika iekarotas ar rietumu sabiedroto palīdzību.