Alarihs I
vestgotu karalis no 395. līdz 410. gadam / From Wikipedia, the free encyclopedia
Alarihs I (gotu: Alareiks; dzimis apmēram 370. gadā,[2][3] miris 410. gadā) bija vestgotu karalis no 395. gada līdz savai nāvei 410. gadā. Pazīstams ar 410. gadā notikušo Romas izlaupīšanu, kas sekmēja Rietumromas impērijas bojāeju.
Alarihs I | |
---|---|
Vestgotu karalis | |
Valdīšana | 395–410 |
Kronēšana | 395 |
Priekštecis | Athanarihs |
Pēctecis | Ataulfs |
Dzimis |
apmēram 370. gadā Pevsa, Dobrudža |
Miris |
410. gadā Kozenca |
Tēvs | Nav zināms[1] |
Bijis gotu komandieris Romas armijā, tomēr īsi pēc imperatora Teodosija I nāves 395. gadā pameta armiju un kļuva par vestgotu vadoni.[3] Pieņēmis karaļa titulu. Ticis nosaukts par Illīrijas karavadoni pēc laupīšanas karagājiena, kas gāja caur Balkānu pussalu un Peloponēsu.[4]
401. gadā iebrucis Itālijā, tomēr 402. gada aprīlī viņu sakāva Stilihons pie Pollencijas, ar sakāvi 403. gadā pie Veronas beidzās arī otrā iebrukšana.[4] Sekoja Romas aplenkums pēc 408. gadā veiktā Stilihona nāvessoda. Goti atkāpās pēc milzīgas kontribūcijas saņemšanas.[4] 410. gadā tika ieņemta Roma, 410. gada 24. augustā tika uzsākta trīs dienas ilga Romas izlaupīšana.[4]
Alarihs mira 410. gadā Kozencā, Dienviditālijā, pirms došanās uz Āfriku.[4]