Ziemeļu Vei dinastija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Ziemeļu Vei dinastija, ilgstošākā un spēcīgākā no Ziemeļu un Dienvidu dinastiju perioda ziemeļu dinastijām, kas pastāvēja no 386. gadam līdz 535. gadam. Dinastiju nodibināja tjurku vai mongoļu izcelsmes šanbei tautas Tuoba klans, kuru ķīnieši uzskatīja par barbariem. Tuoba iekaroja vājās Ziemeļķīnas valstiņas un pēc teritorijas iekarošanas Šaņsji provincē pieņēma senās ķīniešu Vei dinastijas nosaukumu. Pēc tam viņi iekaroja teritorijas Hebei, Henaņas, Šaaņsji, Gaņsu provincēs un Mandžūrijā. Lai izbeigtu uzbrukumus no ziemeļu nomadu ciltīm, Ziemeļu Vei 429. gadā iebruka Mongolijā un 439. gadā apvienoja visu Ziemeļķīnu vienā valstī.
Lai arī Ziemeļu Vei bija militāri spēcīga dinastija, tai nebija nekādu zināšanu par valsts pārvaldi, tāpēc administratīvais aparāts tika atstāts ķīniešu rokās. Kareivīgie nomadi kļuva par zemniekiem un aizvien vairāk pārņēma daudz augstāko ķīniešu kultūru un budismu. 495. gadā Ziemeļu Vei pārcēla savu galvaspilsētu uz seno ķīniešu galvaspilsētu Luojaņu, kas iezīmēja vēl straujāku ķīniešu kultūras un paražu pārņemšanu Vei aristokrātijā. Laika gaitā pat tika aizliegta Tuoba valoda un tautas tērpi. Šis process noveda pie aristokrātijas atsvešināšanās no armijas, kas joprojām nedrošajos ziemeļu pierobežas rajonos saglabāja nomadu paražas. 523. gadā ziemeļu garnizonos sākās armijas sacelšanās, kas pierima pēc tam, kad 528. gadā Huanhe upē tika noslīcināta imperatora ģimene un 2000 galminieki. Dumpinieku ģenerālis Erzhu Rong pārņēma reālo varu, līdz 530. gadā viņu nogalināja pēc imperatora pavēles. Šī slepkavība atsāka pilsoņu karu, kura rezultātā Ziemeļu Vei dinastijas valsts sašķēlās Austrumu Vei (534.-550.) un Rietumu Vei (535.-556.) valstīs, pēc kuru sabrukuma izveidojās jaunā Sui dinastija.