Supraventrikulārā tahikardija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Supraventrikulāra tahikardija (SVT) ir ātrs sirds ritms, ko izraisa patoloģiska elektriskā aktivitāte sirds augšējā daļā.[8] Ir četri galvenie veidi: priekškambaru mirgošana (ātriju fibrilācija jeb mirdzaritmija), paroksismāla supraventrikulāra tahikardija (PSVT), priekškambaru plandīšanās (ātriju undulācija) un Volfa—Parkinsona—Vaita sindroms.[8] Iespējams, ir sešas PSVT apakšnodaļas. Visiem tiem raksturīgi simptomi var būt sirdsklauves, ģībonis, svīšana, elpas trūkums un/vai sāpes krūtīs.[1]
Supraventrikulārā tahikardija | |
---|---|
Citi nosaukumi | Supraventrikulārā aritmija |
II novadījuma elektrokardiogramma, kurā redzama PSVT ar sirdsdarbības ātrumu aptuveni 180 sit/min | |
Specialitāte | Kardioloģija |
Simptomi | Sirdsklauves, vājuma sajūta, svīšana, elpas trūkums, sāpes krūtīs.[1] |
Veidi | Priekškambaru mirgošana, paroksismāla supraventrikulāra tahikardija (PSVT), priekškambaru plandīšanās, Volfa-Parkinsona-Vaita sindroms |
Cēloņi | Atkārtoti ritma traucējumi vai palielināta sirds muskuļa automātika[2] |
Diagnostikas metode | Elektrokardiogramma (EKG), Holtera monitorēšana, notikumu monitorēšana[3] |
Ārstēšana | Zāles, medicīniskās procedūras, ķirurģija[4] |
Biežums | ~3%[5][6][7] |
Šie patoloģiskie ritmi sākas vai nu no priekškambariem, vai no atrioventrikulārā mezgla.[8] To pamatā parasti ir viens no diviem mehānismiem: atkārtots uzbudinājums vai palielināts automātiskums.[2] Cits ātra sirds ritma veids ir kambaru aritmija — ātrs ritms, kas sākas sirds kambarī.[8] Diagnoze parasti tiek veikta, izmantojot elektrokardiogrammu (EKG), holtera monitoru vai notikumu monitoru.[3] Lai izslēgtu konkrētus cēloņus, piemēram, hipertireozi vai elektrolītu patoloģijas, var veikt asins analīzes.[3]
Īpaša ārstēšana ir atkarīga no SVT veida[4] un tā var ietvert medikamentus, medicīniskās procedūras vai ķirurģiju.[4] Dažos gadījumos efektīvi var būt vagālie manevri vai procedūra, kas pazīstama kā katetra ablācija.[4] Priekškambaru mirgošanas gadījumā var izmantot kalcija kanālu blokatorus vai beta blokatorus.[4] Ilgtermiņā dažiem cilvēkiem palīdz asins šķidrinātāji (antikoagulanti), piemēram, aspirīns vai varfarīns.[4] Priekškambaru mirgošana skar apmēram 25 uz 1000 cilvēkiem,[6] paroksismāla supraventrikulāra tahikardija 2,3 uz 1000,[5] Volfa—Parkinsona—Vaita sindroms 2 uz 1000,[7] un priekškambaru plandīšanās — 0,8 uz 1000.[9]