Otrais Ķīnas—Japānas karš
karš starp Ķīnas Republiku un Japānas impēriju no 1937. līdz 1945. gadam / From Wikipedia, the free encyclopedia
Otrais Ķīnas—Japānas karš bija Japānas Impērijas iebrukums Ķīnas Republikā. Karš beidzās līdz ar Japānas kapitulāciju 1945. gada augustā. Par kara sākumu visbiežāk uzskata 1937. gadu, kad Japāna iebruka Ķīnas centrālajos reģionos. Karš starp abām valstīm sākās jau ap 1931. gadu, kad Japāna okupēja Ķīnas ziemeļrietumu provinci Mandžūriju, izveidojot Mandžukuo vasaļvalsti. Ķīna Japānai karu oficiāli pieteica tikai 1941. gada 9. decembrī pēc tās uzbrukuma ASV. Abu valstu nevēlēšanās oficiāli pieteikt karu bija saistīta ar ASV Neitralitātes likumu, kas paredzēja stratēģiski svarīgu materiālu embargo karojošām valstīm. Nepasludinot karu, abas valstis turpināja saņemt militārās izejvielas un tirgoties ar ASV.[1]
Japānas uzbrukumu Ķīnai uzskata par Otrā pasaules kara sākumu, jo tas demonstrēja, kā militāri un politiski spēcīgāka valsts var pakļaut vājāku, pilnībā ignorējot pēc Pirmā pasaules izveidoto kārtību un Tautu Savienību. Japānas piemēram 1935. gadā sekoja fašistiskā Itālija, uzbrūkot Etiopijai. Japānas iekšpolitikā kara sākums iezīmēja tradicionālo politiķu varas galu, fanātiska militārisma un virsnieku varas laiku un novēršanos no tradicionālajām aliansēm ar Rietumvalstīm. Japānas sabiedrībā valdīja totāla militarizācija un šovinistisks nacionālisms, kas izpaudās japāņu kareivju zvērībās pret iekaroto zemju civiliedzīvotājiem un karagūstekņiem.
Kara pirmais posms beidzās ar 1933. gada pamieru, kas nodrošināja Japānas kontroli pār Mandžūriju. Līdz 1937. gadam Ķīna izvēlējās minimālas militārās pretestības ceļu, pēc nelielām kaujām atvelkot karaspēku no apdraudētajiem apgabaliem un sarunās piekāpjoties Japānas prasībām. Čans Kaiši uzskatīja, ka Ķīna ir pārāk vāja atklātam karam. Taču 1937. gada jūlijā Japānai iebrūkot Ķīnas ziemeļos, ķīnieši izlēma pretoties ar visiem spēkiem un ātri cieta smagas sakāves. Japānas armijai, kuras lielākā daļa atradās Ķīnā, grūtības radīja aizvien lielāko iekaroto teritoriju kontrole. Tā koncentrējās uz ekonomiski un militāri svarīgāko provinču sagrābšanu, procesā novājinot nacionālistu republikas valdību un ļaujot nostiprināties komunistiem, kas ietekmēja vēlāko Ķīnas pilsoņu kara iznākumu.
Šis bija Japānas vairākus desmitus gadu ilgušās imperiālistiskās politikas rezultāts — Japāna centās politiski un militāri paplašināt savu ietekmes zonu, lai nodrošinātu piekļuvi izejvielu rezervēm un citiem ekonomiskajiem resursiem reģionā. Līdz 1937. gadam notika tā sauktie mazie "incidenti", līdz ar 1937. gadā notikušo Marko Polo tilta incidentu starp abām valstīm sākās atklāts karš. Sākumā japāņi guva virsroku, iekarojot Šanhaju un Naņdzjinu. Arī ķīnieši guva vairākas uzvaras. 1941. gada 7. decembrī Japāna veica uzbrukumu Pērlhārborai, pēc kura ASV pieteica karu Japānai un sāka palīdzēt Ķīnai. 1944. gadā Japāna sāka masveida invāziju un iekaroja vairākas pilsētas, tomēr karā uzvarēt nespēja. Pēc Hirosimas un Nagasaki bombardēšanas Japāna 1945. gada 2. septembrī padevās.