Oglekļa oksīdi
From Wikipedia, the free encyclopedia
Oglekļa oksīdi ir oglekļa un skābekļa binārie savienojumi.
"Klasiskie", vispārpazīstamie oglekļa oksīdi ir oglekļa monoksīds CO (ļoti indīga gāze bez smaržas) un oglekļa dioksīds CO2 (smaga, nekaitīga, bet smacējoša gāze ar nedaudz skābenu smaržu un garšu).
Stabili un samērā sen iegūti ir arī oglekļa suboksīds C3O2 (gāzveida viela ar asu smaku, viegli polimerizējas) un melitskābes anhidrīds C12O9 (balta pulverveida viela, kas viegli sublimējas, to ieguvuši Justuss fon Lībigs un Frīdrihs Vēlers jau 1830. gadā). 19. gadsimtā pirmo reizi iegūts arī grafīta oksīds jeb grafēna oksīds, ko mēdz pieskaitīt pie oglekļa oksīdiem, kaut arī tā sastāvā ietilpst ūdeņradis. Visvairāk oksidētās grafīta oksīda formas ir cietas, dzeltenas vielas.
Bez tam ir izdevies iegūt diezgan daudz vairāk vai mazāk stabilu vielu — "eksotisko" oglekļa oksīdu, kas gan sastāv tikai no oglekļa un skābekļa, bet, tāpat kā melitskābes anhidrīds, drīzāk uzskatāmi par ūdeņradi nesaturošiem organiskajiem savienojumiem. Piemēram, 1963. gadā sintezēta sarkana cieta viela — benzohinontetrakarbonskābes dianhidrīds C10O8.[1] 1967. gadā aprakstīts savienojums ar summāro formulu C12O12 — heksahidroksibenzola trisoksalāts[2], kā arī etilēntetrakarbonskābes dianhidrīds C6O6.[3][4] 1968. gadā iegūts tetrahidroksi-1,4-benzohinona bisoksalāts C10O10[5], bet 1984. gadā — līdzīgi savienojumi tetrahidroksi-1,4-benzohinona biskarbonāts C8O8 un heksahidroksibenzola triskarbonāts C9O9[6] (gan tikai solvāta veidā tetrahidrofurāna šķīdumā).
CO Oglekļa monoksīds |
CO2 Oglekļa dioksīds |
C3O2 Oglekļa suboksīds |
C12O9 Melitskābes anhidrīds |
C10O8 Benzohinon- tetrakarbonskābes dianhidrīds |
C12O12 Heksahidroksi- benzola trisoksalāts |
C6O6 Etilēn- tetrakarbonskābes dianhidrīds |
C10O10 Tetrahidroksi-1,4- benzohinona bisoksalāts |