Ogļu pārvadātājs
From Wikipedia, the free encyclopedia
Ogļu pārvadātājs ir balkeris, kurš ir būvēts vai tiek izmantots, lai pārvadātu ogles. Pirmie pierādījumi par ogļu pārvadāšanu pa jūru ir saistīti ar ogļu lietošanu Londonā 1306. gadā. 14. un 15. gadsimtā uz Londonu un citām vietām pārvadāja ogles no Tainas upes. Ogles eksportēja arī citas ostas, piemēram, no 1634. gadā uzbūvētās vecās piestātnes Vaithāfenā (angļu: Whitehaven), kuru izmantoja ogļu pārkraušanai.[1] Ar laiku Londona kļuva ļoti atkarīga no ogļu piegādēm pa jūru, Samuels Pepiss (Samuel Pepys) 1666. — 1667. gada ziemā izteica raizes par to, ka kara dēļ ar holandiešiem, Londonu var nesasniegt 200 ogļu pārvadātāju flote. 1795. gadā Londonā tika piegādātas 4395 ogļu kravas. 1824. gadā šis skaitlis bija audzis līdz apmēram 7000 kravām, bet 1839. gadā tika piegādātas vairāk nekā 9000 kravas. Pārvadājumi turpinājās līdz 20. gadsimta beigām, bet pēdējā ogļu krava Tainas ostu atstāja 2021. gada februārī.[2][3]
Pirmie ogļu pārvadātāji, par kuriem pieejama detalizēta informācija, bija Vitbijā (Whitby) būvēti keti.[4] Tie bija stipras konstrukcijas kuģi ar stāvu priekšgalu un noapaļotu aizmuguri, kuri tika plaši izmantoti 18. gadsimta otrajā pusē ziemeļaustrumu Anglijas ostās. Šādus korpusus izmantoja arī Apvienotās Karalistes Jūras kara flotes pētnieciskie kuģi — pazīstamākais no tiem bija HMS[5] Endeavour. 19. gadsimta pirmajā pusē populārākie ogļu pārvadātāji bija brigas un tās arī vēlāk turpināja būt populāras ziemeļaustrumu piekrastes kuģu īpašnieku vidū. Citviet 19. gadsimta otrajā pusē ar brigām konkurēja šoneri un citi slīpo buru kuģi. Pirmo ogļu pārvadātāju ar tvaika dzinēju John Bowes nolaida ūdenī 1852. gadā. Tas izrādījās sekmīgs, kā rezultātā tika uzbūvēti daudzi citi ogļu pārvadātāji ar tvaika dzinēju. Buru un tvaika ogļu pārvadātāji pastāvēja līdzās līdz 19. gadsimta beigām un pat 20. gadsimtā. Buru ogļu pārvadātājus izmantoja vēl Pirmā pasaules kara laikā.