Kūrfirsts
From Wikipedia, the free encyclopedia
Kūrfirsts (vācu: Kurfürst — 'vēlējošs firsts', — pārnesums no latīņu: princeps elector imperii), dažreiz arī elektors, ir firsts, kuram ir tiesības vēlēt Svētās Romas impērijas ķeizaru. Saskaņā ar 1356. gada Zelta bullu, kūrfirsta statuss bija septiņiem impērijas firstiem: Maincas arhibīskapam, Trīres arhibīskapam, Ķelnes arhibīskapam, Bohēmijas karalim, Reinas pfalcgrāfam (arī — Kūrpfalca), Saksijas hercogam, un Brandenburgas markgrāfam.
Tā kā impērijā vienīgais karaļa tituls piederēja Bohēmijas karalim, tad kūrfirsts bija nākamais augstākais tituls, kam bija attiecīgs prestižs.
Dokumentējama kūrfirstu institūcija aizsākās 13. gadsimtā, kad viņi vēlēja Romiešu karali, kas bija pēdējais solis pirms kronēšanas Romā par Svētās Romas impērijas ķeizaru. Kārlis V bija pēdējais kronētais ķeizars. No 1440. gada vēlēšanas kļuva aizvien formālākas, jo par ķeizariem vienmēr ievēlēja Hābsburgu dinastijas pārstāvjus. Vienīgais izņēmums bija ķeizars Kārlis VII Vitelsbahs (1742—1745).