Katiņas slaktiņš
From Wikipedia, the free encyclopedia
Katiņas slaktiņš, zināms arī kā Katiņas meža slaktiņš (poļu: zbrodnia katyńska — 'Katiņas noziegums'), bija poļu iedzīvotāju masveida nāvessoda izpilde pēc Padomju varas iestāžu rīkojuma 1940. gada 5. martā.[1] Aptuvenais upuru skaits bija 22 000, visbiežāk tiek minēts 21 768.[2] Upuri tika nogalināti Katiņas mežā, Kaļiņinas un Harkivas cietumos un citur.[3] Apmēram 8000 no tiem bija poļu virsnieki, kas tika saņemti gūstā 1939. gadā PSRS iebrukuma Polijā laikā, pārējie bija poļi, kas bija tikuši arestēti par "spiegošanu, sabotāžu vai bija žandarmi, zemes īpašnieki, fabriku īpašnieki, advokāti, mācītāji un ierēdņi".[2]
Tā kā Polijas karaklausības sistēma noteica visiem neatbrīvotajiem universitāšu absolventiem kļūt par rezerves virsniekiem,[4] Padomju spēkiem izdevās sagustīt lielu daļu Polijas inteliģences un ebreju, ukraiņu, gruzīnu[5] un baltkrievu inteliģenci ar Polijas pavalstniecību.
Sākotnēji apzīmējums "Katiņas slaktiņš" attiecās uz Polijas militāro virsnieku no Kozeļskas karagūstekņu nometnes iznīcināšanu Katiņas mežā pie Katiņas un Gņezdovas (aptuveni 19 km uz rietumiem no Smoļenskas Krievijā). Tagad to izmanto, lai apzīmētu vienlaicīgo karagūstekņu iznīcināšanu arī ģeogrāfiski attālajā Starobeļskā un Ostaškovā,[6] un politieslodzīto iznīcināšanu Rietumbaltkrievijā un Rietumukrainā,[7] kuri tika nošauti pēc Staļina rīkojuma Katiņas mežā, NKVD (krievu: Народный комиссариат внутренних дел) galvenajā mītnē Smoļenskā, Smoļenskas lopkautuvē[1] un cietumos Kaļiņinā (Tverā), Harkivā, Maskavā un citās padomju pilsētās.[2]
Pēc iebrukuma 1941. gadā Nacistiskā Vācija 1943. gadā paziņoja par masu kapu atrašanu Katiņas mežā. Paziņojums noveda pie diplomātisko attiecību pārtraukšanas starp PSRS un Polijas trimdas valdību Londonā. PSRS turpināja noliegt iznīcināšanu līdz 1990. gadam, kad tā beidzot atzina NKVD veiktos noziegumus un sekojošo noklusēšanu.[2][8] Krievijas Federācijas valdība atzina padomju varas atbildību par slaktiņiem, bet neatzina to par kara noziegumu vai genocīda aktu. Šis atzinums pieprasītu joprojām dzīvo nozieguma veicēju tiesāšanu, ko pieprasīja Polijas valdība.[2][9] Turklāt Krievijas valdība neatzīst upurus par Staļina represiju upuriem, kas neļauj tos formāli reabilitēt.