Humanitārās zinātnes
From Wikipedia, the free encyclopedia
Humanitārās zinātnes ir akadēmiskas nozares, kas pētī valodu, kultūru, vēsturi, cilvēku kā sabiedrisku būtni, sabiedrību un cilvēku kā vērtību sabiedrībā.[1] Tās izmanto analītiskas un kritiskas metodes atšķirībā no vairuma dabaszinātņu un sociālo zinātņu, kurās dominē empīriskas metodes.
Šo nozaru "specifika ir saistīta ar iespaida izvērtējumu uz kultūru, vērtību apliecinājumu, ekonomisko attīstību, sociālo mērķu sasniegšanu, nacionālās valodas nostiprināšanu u.c. Ja dabaszinātnēs pētījumu vērtē kā “patiess/aplams”, tehnoloģiski ir vai nav pielietojams, tad humanitārās un sociālās zinātnēs plašāk — nacionālai un kultūras identitātei nepieciešams, vēsturisko patiesību atklājošs, konkrēto ekonomisko problēmu atrisinošs utt."[2]
Humanitāro zinātņu pamatnozares ir, piemēram, valodu studijas, literatūra, vēsture, filosofija un reliģija. Apakšnozares ir, piemēram, antropoloģija, reģionālās studijas (area studies), komunikācijas zinātnes un kulturoloģija, kaut arī tās nereti tiek uzskatītas par sociālajām zinātnēm. Šīs nozares kļuva populāras Renesanses laikā, kad sabiedrība aizvien vairāk sāka interesēties par cilvēku un tā iedabu.
Arī mākslas parasti tiek uzskatītas par humanitāro zinātņu daļu. Tās ir tēlotāja mākslas (piemēram, glezniecība, tēlniecība) un tēlojošās jeb izpildītājmākslas (piemēram, teātris, deja un literatūra).