Galatieši
From Wikipedia, the free encyclopedia
Galatieši (sengrieķu: Γαλάται; latīņu: Galatae) bija ķeltu tauta, kas dzīvoja Galatijā, Anatolijas centrālajā daļā, mūsdienu Ankaras apkārtnē hellēniskajā periodā[1] un vēlāk Romas impērijas laikā. Tā runāja galatiešu valodā, kas cieši saistīta ar gallu valodu (ķeltu valodu grupa), kas bija izplatīta Gallijas teritorijā[2] (mūsdienu Francijā un tai blakus esošajās valstīs).
Galatieši ir cēlušies no ķeltiem, kas iebruka Grieķijā 3. gadsimtā pr.Kr. Sākotnējie Galatijas ieceļotāji atnāca uz šejieni caur Trāķiju Lutārija un Leonorija vadībā ap 278. gadu pr.Kr. Tie sastāvēja no trim ciltīm: tektosagiem, trokmiem un tolistobogiem, taču starp tiem bija arī citas mazākas ciltis. 25. gadā pr.Kr. Galatija kļuva par Romas impērijas provinci ar galvaspilsētu Ankiru (mūsdienu Ankara).
1. gadsimtā daudzi galatieši pievērsās kristietībai pateicoties apustuļa Pāvila misijas darbam. Apustuļa Pāvila vēstule galatiešiem, sūtīta galatiešu kristīgajām kopienām Maķedonijā, ir iekļauta Jaunās Derības rakstos.