Barbaru karalistes
From Wikipedia, the free encyclopedia
Barbaru karalistes bija Rietumromas impērijas teritorijā izveidotās ģermāņu (barbaru) cilšu karalistes, kas pastāvēja vēlīnajā antīkajā laikmetā un agrīno viduslaiku posmā no 5. līdz 8. gadsimtam. Barbaru iekarotāji ieņemtajās teritorijās bija skaitliskā mazākumā, tāpēc tie pārņēma romiešu administrācijas, latīņu valodas un kultūras elementus, kā arī kristietību tās ariānisma formā, vienlaikus saglabājot savas ģermāņu cilšu tiesību paražas.
Reti kurā no barbaru karalistēm izveidojās stabila valdnieku dinastija, jo varas mantošanas princips tika dalīts starp vairākiem valdnieka dēliem, līdz ar to ātri veidojās nesaskaņas un cīņa par hegemoniju. Vēl liela nozīme bija valdnieka harizmai, personībai, kas spēja apvienot barbaru karalisti. Neveiksmīgs karagājiens parasti nozīmēja karaļa gāšanu un veiksmīgāka karavadoņa ievēlēšanu par karali.
Barbaru karalistes Itālijā un Ziemeļāfrikā sabruka Austrumromas impērijas militāro triecienu rezultātā, bet Vestgotu karaliste Ibērijas pussalā pastāvēja līdz musulmaņu iekarojumiem, līdz ar to ap 800. gadu Kārļa Lielā Franku impērija bija vienīgā pastāvošā barbaru karaliste, tā beidza pastāvēt 843.g. pēc Verdenas līguma noslēgšanas, kur Franku impērija tika sadalīta starp Kārļa Lielā mazdēliem un tika izveidota Rietumfranku un Austumfranku valstis, kuru teritorijas iezīmē senfranču un senvācu valodas lietojuma robežas, kas norāda uz Vācijas un Francijas valstu veidošanos pirmsākumiem.