Albānijas robežu noteikšana
From Wikipedia, the free encyclopedia
Albānijas robežu noteikšana jeb albāņu variantā Albānijas sadalīšana (albāņu: Copëtimi i Shqipërisë) ir termins, ko lieto Albānijas valsts robežu noteikšanai, kura 1912. gada 28. novembrī pasludināja savu neatkarību. Jaunizveidotās Albānijas Firstistes robežu noteikšana saskaņā ar 1912.–1913. gada Londonas konferences lēmumu (1913. gada 29. jūlijā) ar visu sešu tā laika lielvalstu (Lielbritānijas, Francijas, Vācijas, Austroungārijas, Krievijas un Itālijas) piedalīšanos abpus robežai atstāja gan albāņu, gan ne-albāņu iedzīvotājus. Albānijas nacionālās kustības pārstāvji to nosauca par albāņu apdzīvoto teritoriju sadalīšanu, prasot sev tās teritorijas, kuras atradās viņu gribētajā albāņu vilājetā un kuras iekļāva visu Kosovu, kā arī citu mūsdienu valstu reģionus ar tādām pilsētām kā Pļevļu Melnkalnē, Prijepoļi un Novipazaru Serbijā, Skopji, Štipu un Bitolu Ziemeļmaķedonijā, Kastoriju un Joanninu Grieķijā. Radikālākie albāņu pārstāvji gribēja arī Salonikus.[1][2][3]
Pēc Albānijas valsts nodibināšanas kaimiņvalstīs saglabājās iecere to sadalīt, kas parādījās Pirmā pasaules kara laikā;[4] Albānija tomēr saglabāja savu neatkarīgo eksistenci.[5] Otrajā pasaules karā un pēc tā notika sarunas par jauniem sadalīšanas plāniem, kuri arī netika realizēti.[6]